Sākšu ar to, ka happyjokers in latvia man parādījās pilnīgi nejauši — kaut kādā reklāmas banerī, kamēr es sēdēju savā Virtuves krēslā un skatījos griestos. Toreiz man bija tāds posms, kad viss šķita pelēks. Darbs, mājas, darbs, mājas. Nu, ja godīgi, ne tikai pelēks — drīzāk tāds kā vecs, izbalējis tepiķis, pa kuru vairs negribas staigāt. Es toreiz daudz ko nespēju izstāstīt pat draugiem. Vienkārši bija tukšums. Un tad es ieraudzīju happyjokers in latvia. Nospiedu. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka tajā brīdī man vajadzēja kaut ko, kas nav ne darbs, ne ģimene, ne rēķini, ne sarunas ar sevi.

Pirmā vakara laikā es ieliku kādus desmit eiro. Nekas liels. Domāju — nu, pazaudēšu, un miers. Bet nepazaudēju uzreiz. Sākumā pat ieguvu kaut kādus sīkumus atpakaļ. Tas bija tāds dīvains mirklis — it kā kāds būtu ieslēdzis gaismu tumšā istabā. Tikai uz mirkli. Bet tas mirklis bija pietiekami, lai es atgrieztos nākamajā vakarā. Un tad vēl. Sākumā es sev teicu, ka tas ir tikai tā, lai aizmirstu dienu. Ka tas nav nekas nopietns. Ka es vienkārši skatos, kā griežas tie simboli. Bet jau pēc nedēļas es sāku pamanīt, ka domāju par to arī darbā. Piemēram, sēžu sapulcē, un galvā pavīd doma — varbūt šodien man paveiksies. Varbūt šodien ir tā diena. Un tad es jutos kā cilvēks, kuram ir mazs noslēpums. Tāds, par ko neviens nezina.

Pirmie mēneši nebija viegli. Es dažreiz zaudēju vairāk, nekā biju plānojis. Un tad nāca tas pazīstamais vilšanās vilnis — kāpēc es to darīju, kāpēc es atkal aizrāvos. Bet tajā pašā laikā es sāku saprast, ka happyjokers in latvia man nav tikai par naudu. Tā bija vieta, kur es varēju pazust. Tur neviens man neprasīja, kāpēc esmu skumjš. Tur neviens negaidīja, ka es būšu stiprs. Tur es vienkārši biju. Un tas, starp citu, bija ļoti svarīgi tajā posmā. Es nezinu, vai tas izklausās dīvaini, bet dažreiz cilvēkam vajag vietu, kur viņš var būt nevis varonis, nevis upuris, bet vienkārši cilvēks, kas spiež pogas un cer.

Bija arī smieklīgi momenti. Piemēram, reiz es tik ļoti iegrimu spēlē, ka aizmirsu, ka man ir jāizņem veļa no veļas mašīnas. Kad beidzot piecēlos, visa virtuve bija pārpludināta. Es stāvēju tur ar telefonu rokā, un man bija gan smiekli, gan kauns. Tā bija tāda kā realitātes atgriešanās. Un tomēr — tajā pašā vakarā es atgriezos. Jo, ja godīgi, tā bija viena no retajām vietām, kur es tajā laikā jutos kaut cik dzīvs. Es negribu teikt, ka tas bija veselīgi. Nē. Bet tas bija godīgi. Es nespēlēju, lai kļūtu bagāts. Es spēlēju, lai aizmirstu. Un dažreiz tas nostrādāja. Dažreiz es patiešām aizmirsu. Vismaz uz stundu vai divām.

Vēlāk es sāku sev izvirzīt noteikumus. Nekad nespēlēt, ja esmu dusmīgs. Nekad nespēlēt, ja esmu izgulējies slikti. Nekad nespēlēt, ja esmu iztērējis vairāk, nekā varu atļauties. Tas palīdzēja. Es sāku uztvert happyjokers in latvia nevis kā glābiņu, bet kā vienu no daudzām lietām, ko varu darīt. Un tad notika tas, ko es nebiju gaidījis. Es sāku uzvarēt. Ne katru reizi, protams. Bet pietiekami, lai saprastu, ka arī zaudējumi nav pasaules gals. Vienā vakarā es ieguvu tik daudz, ka nākamajā dienā varēju aiziet uz veikalu un nopirkt sev tādu jaku, par kuru biju sapņojis jau pusgadu. Tā bija dzeltena. Spilgta. Tāda, kas kliedza — esmu šeit. Un es to nopirku. Ne tāpēc, ka man trūka jakas. Bet tāpēc, ka tas bija pierādījums, ka es varu. Ka es neesmu tikai pelēks cilvēks pelēkā istabā.

Protams, bija arī brīži, kad es jutos slikti. Kad es zaudēju vairāk, nekā gribēju. Kad es sēdēju un domāju — ko es daru. Bet pat tad es neatgriezos atpakaļ pie tā vecā tukšuma. Jo tagad man bija kaut kas, ko darīt. Un tas kaut kas bija mans. Neviens man to neatņēma. Es pat sāku rakstīt piezīmes. Nē, ne par laimestiem. Par to, kā es jutos. Un tas palīdzēja saprast, ka es nespēlēju tikai naudas dēļ. Es spēlēju, lai justos kā cilvēks, kurš vēl nav pazaudējis sevi.

Tagad, kad pagājis jau kāds laiks, es varu teikt, ka happyjokers in latvia man iemācīja kaut ko svarīgu. Nevis to, kā uzvarēt. Bet to, kā apstāties. Kā pazaudēt un nepazust. Kā atgriezties pie sevis. Es joprojām dažreiz tur iegriežos. Bet tagad tas vairs nav bēgšana. Tas ir kā satikties ar vecu draugu, ar kuru kopā esmu pārcietis grūtu laiku. Un, ja godīgi, esmu priecīgs, ka toreiz nospiedu to baneri. Jo, lai arī sākums bija grūts, beigas izrādījās labas. Un tas jau ir kaut kas.